Monthly Archive for augusts, 2011

Mācītājs L.Rozentāls atradīsies atvaļinājumā no 22. augusta līdz 4. septembrim.

Pieņemšanās viņu aizvietos: 24. augustā Indulis Paičs, 31. augustā Kaspars Simanovičs.

Atpakaļ uz jaunumiem

Es neesmu konservatīvs kristietis.

Es esmu norvēģis.

Kad ASV prezidents Dž.Kenedijs ieradās padomju varas un gara aplenktajā un no visas pasaules izolētajā Rietumberlīnē, viņš sacīja leģendāros vārdos: Es esmu berlīnietis. To sakot, viņš atteicās no savas līdzšinējās identitātes un pilnībā pievienojās izolētajiem un apspiestajiem, atzina sevi par vienu no tiem, kurus kā nezāles vēlējās izravēt komunistiskā Austrumvācija.

Kad atklājās, ka Oslo šāvējs sevi internetā ir apzīmējis kā konservatīvu kristieti un kā šāds kristietis viņš ir gadiem ilgi plānojis un tagad realizējis savu šaušalīgi ļauno nodomu, nogalinot daudzus desmitus nevainīgu (un, kas mainītos, ja viņi būtu “vainīgi”?) cilvēku, tad pirmā doma ir tieši šāda – ja tāds ir “Kristus”, kādu par savējo redz šis šāvējs, tad, jo tālāk no šāda “Kristus”, jo labāk. Ja viņš saka -  es esmu konservatīvs kristietis, tad es tāds neesmu. Ja viņš saka – es esmu kristietis, tad es neesmu. Ja viņš saka – es ticu, tad es neticu. Jo viņa Dieva “bilde” tik bezgalīgi atšķiras no manējās… Manu kristietību no šī šāvēja kristietības šķir tieši tāds pats attālums, kā viņa upurus no tā, kas viņus nogalināja. Citiem vārdiem, viens šāviens, viena krustā sišana, viena linča tiesa.

Evaņģēlijā Jēzus stāsta līdzību par kviešiem un nezālēm. Tas ir stāsts par to, ka kāds cilvēks savā laukā iesēja kviešus, bet tad naktī atnāca ienaidnieks un iesēja nezāles. To redzot,   pirmā vēlme bija iet un lauku izravēt, taču Jēzus aicinājums ir – lai aug kopā, jo mēs, nezāles ravēdami, varam iznīcināt arī kviešus. Visbēdīgākais ir, ka esam tik veikli citus tiesāt un izvērtēt. Mēs – un ne jau tikai šīs šāvējs – ķeramies pie savām izkaptīm, jo mēs taču “zinām”, kas ir kvieši un kas nezāles.  Bet drīz vien… stāvam pie nomīdītiem kviešiem, kam nesam ļāvuši izaugt un nest augļus. Jo, iedomājieties tikai, mēs nezinām! Mūsu vērtējums – nepareizs. Tur, kur mēs domājam, ka nekas nevar labs izaugt, var notikt pilnīgi pretēji.

Teoloģe un mācītāja Barbara Brauna Teilore (Barbara Brown Taylor) kādā savā sprediķī aicina uz kviešu un nezāļu pasauli paskatīties pavisam citādāk. Jā, tur aug viss kopā – lielā juceklī, nekārtībā. Tu stāvi pie šī lauka un gribi ievest tur kārtību, izravēt nezāles tā, lai lauks būtu perfekts kā bilde. Tu sāc, taču drīz apmulsti. Jo uzdevums nebūt nav tik vienkāršs. Ja jau runa būtu par nātrēm vai usnēm. Taču šajā laukā nezāles ir citādākas. Te zied pienenes, dziļi ieķērušās ar savām saknēm zemē. Tur kaut kā nejauši vējš ir atpūtis magones, kuras tagad spilgti sarkanas slejas pār lauku. Ko darīt ar tām – pieskaitīt pie nezālēm vai atstāt dekorācijai? Bet te – neaizmirstules un vijolītes. Ko ar tām? Pļaut nost? Un mārpuķītes, gaiļbiksīši, zeltgalvītes? Nemaz nerunājot par gundegām, zaķskābenēm, pīpenēm un māllēpēm. To visu ārā? Arī pulkstenīšus un ugunslilijas? Tu esi apjucis šajā laukā. Pie tam vairums no tā visa noziedēs, iekams ražas laiks atnāks. Ko darīt? Kā ievest kārtību šajā puķu juceklī? Cīņu zaudējis tu atstāj lauku. Apsēdies tā malā. Izmisis paskaties uz to vēlreiz un piepeši ieraugi – cik tas ir skaists vasaras saulē! Cik skaista ir pasaule savā dažādībā un krāsās! Kā tā zied! Nekādas kārtības, nekādi priekšraksti, nekas tur taisnās rindās, nekas ar nodomu. Bet, kā tas viss zied. Visas tās “indīgās” puķes. Svēts juceklis šajā laukā. Lai tās zied, līdz nāks pļaujas laiks. Un pļaujas laikā tad redzēs, kas par ko būs izaudzis. Var gadīties, ka no nezālēm būs izaudzis kas brīnumaini labs. Un var arī gadīties, ka no kviešiem būs pāri palicis tikai vārds. Jo tikai pēc rezultāta, pēc augļiem var redzēt, kas ir kas.

Bet, ja tu sāc jau tagad cīnīties ar to, kas, tavuprāt, ir nezāles, tu iznīcini šo nākotni. Un ar to tu atklāj pats, kādam Garam tu piederi – tam, kas rada dzīvību, vai tam, kas to iznīcina… Jo tad, kad tu pavērs stobru pret cilvēku, tu viņu pavērs pret Kristu. Jo viņš ir tieši tur un ar to, ko tu uzskati par nezāli. Jo Viņš ir aplenktais berlīnietis, nošautais vai noslīkušais norvēģu jaunietis, Viņš ir izvarotā čečenu sieviete, kāda garīdznieka seksuāli izmantotais bērns. Kristus nav ar tevi, kad tu kādu gribi sist krustā, bet Viņš arī nav ar tevi, kad tu gribi sist krustā tos, kas citus sit krustā. Viņš ir pie krusta un aizlūdz par tiem, kas Dieva vārdā un ar to domādami Dievam pakalpojot, dara Dievam pretīgas, riebīgas ļaundarības.

Dievs ir noslēpums. Taču vienu lietu es zinu pilnīgi skaidri. Viņš nekad nenogalina, nesoda, nenotiesā, neiznīcina. Jo Viņš mīl, piedod, līdzi jūt un līdzi cieš, Viņš iztur, pacieš, ir taisns un nelokāms savā mīlestībā, ko atklājis krustā piesistajā Jēzū, kuru apsūdzēja, spīdzināja, nogalināja cilvēki, kuri – tāpat kā šis šāvējs – uzskatīja sevi par ļoti konservatīviem ticīgiem.

Un tomēr ir cerība. Arī pēc Oslo Lielas Piektdienas.

Jo Jēzus atgriezās pasaulē – augšāmcēlies. Viņa mīlestību nevar nogalināt. Viņš atgriezās, lai ar mums kopā veidotu Dieva valstību – tādu sabiedrību un kultūru, kurā cilvēki viens otru panes un iztur, kurā cilvēki viens otru nenogalina un nesāpina, netiesā un nesoda. Viņa mīlestības nevardarbīgais Gars ir tas, ko mēs esam aicināti ne tikai ieelpot, uzņemt sevī, bet arī izelpot pasaulē – būt šī Gara lieciniekiem līdz pat pasaules galam, līdz pat brīdim, kad šī pasaule būs mainījusies, transformējusies Dieva valstībā.

Tas, protams, ir vēl tāls sapnis. Un katra Lielā Piektdiena šo sapni satricina. Un tomēr es ticu, ka šī jaunā domāšana, jaunā kristietība, jaunā dzīves iespēja, kuras galvenais un augstākais bauslis ir – nenogalini (nekādā, nekādā, nekādā veidā!), bet mācies saprast un mīlēt -, reiz kā raugs saraudzēs, pārvērtīs visu mīklu, visu šo esību, visu šodienas realitāti.

Un tāpēc šodien es esmu norvēģis.

Rīgas Lutera draudzes mācītāji - Linards Rozentāls, Kaspars Simanovičs, Indulis Paičs, Juris Rubenis

Atpakaļ uz jaunumiem