Viena pārdomu dienu vasarā…
Par dežūras dienu baznīcā stāsta mūsu draudzes locekle Inese Lūkina:
“Par dežūru baznīcā vasarā mani uzrunāja kāda dāma no draudzes. Mana pirmā reakcija bija, ka tas nav domāts man, jo man vienkārši nav brīva laika, ko tam veltīt un ka kaut kas tāds varētu atbilst tādiem cilvēkiem, kam aiks ir kā jūra… Katrā ziņā, aktīvi un strādājoši cilvēki taču nevar atļauties darīt ko tādu! Tomēr uzaicinājums man nedeva miera un iekšēji urdīja izmēģināt šīs dežūru dienas. Tagad esmu pateicīga, ka sekoju šai iekšējai sajūtai. Tā ir mūslaiku ilūzija, ka “nekad nav laika”. Laiks ir, ja mēs to vēlamies atrast, ja organizējam savu dienu un meklējam laiku sev, lai to pavadītu klusumā, mierā un sarunās paši ar sevi un Dievu. Dežūras baznīcā noteikti ir šāds laiks. Klusums, miers, pārdomas un lūgšana – tā varētu raksturot laiku baznīcā. Ikdienas skrējienā es noteikti no sirds iesaku pārdomāt un iekļaut savas vasaras plānotājā sākumā vienu dienu kā dežūru baznīcā! Lai Jums atklāsmju pilna šī diena!”
_________________________________________________________________________________
Arī Svētdienas skolas bērnu veidotās animāciju filmiņas var būt liecība
Svētdienas skolas skolotāja Laima Akmentiņa:
“Jau trešo gadu pēc kārtas kopā ar Svētdienas skolas audzēkņiem veidosim animācijas īsfilmiņu. Svētdienas skolas filmiņas man vienmēr šķitušas kas īpašs un tāds, kas nav pasaulīgos konkursos vērtējams. Tomēr šoruden manas domas mainījās, kad ar Svētdienas skolas filmiņu piedalījos starptautiskā konferencē par mediju darbu skolā. Tā notika Vācijā Hannoverē. Vācijā darbu ar medijiem, filmu veidošanu uzskata par nozīmīgu kultūrizglītības un audzināšanas sastāvdaļu. Biju viena no 20 skolotājiem praktiķiem, kuri dalījās pieredzē par savu darbu. Demonstrēju fragmentus no savu audzēkņu filmiņām – pasakas, mīklas, Svētdienas skolas filmiņas eņģeļus un bērnu rociņu veidoto pasauli… Animāciju uzskatu par lielisku līdzekli radošuma un izteiksmes līdzekļu attīstībā bērniem interesantā veidā. Svētdienas skolā animācija palīdz mums būt kopā, ikvienam piedalīties skaistā Bībeles iedvesmotā stāstā… Man ir svarīgi, lai filmiņas sižets liktu domāt par vērtībām dzīvē. Sarunās jutu interesi un to, ka novērtē gaišumu un prieku, kas nāk no mūsu filmiņām. Svētdienas skolas filmiņas tomēr var piedalīties arī konkursos. Ne jau tāpēc, lai tiktu novērtētas. Tāpēc, lai dotu liecību.”
_________________________________________________________________________________
Kalpot sāku, griežot matus!
Ilze Trumpe, viena no Kalpošanas grupas vadītājām, pati drīz pēc iesvētībām sāka kalpot, griežot matus tiem draudzes biedriem, kam tas bija nepieciešams. Tikai vēlāk viņa sajuta aicinājumu regulāri doties ciemos uz Rīgas Samariešu apvienību. «Dažkārt, lai kalpotu, vajag tik maz! Pietiek ar kopā būšanu sadraudzībā,» ir pārliecināta Ilze.
«Jau iesvētību kursu laikā pie mums uz nodarbībām bija atnākuši dažādu nozaru pārstāvji un stāstīja par savu darbību draudzē. Mācītājs arī mūs – visus klātesošos – aicināja iesaistīties kalpošanā. Manī radās stipra vēlme atsaukties piedāvājumam. Prātoju, ko es varētu dot? Tā kā māku griezt matus, aizgāju un pieteicos pie mācītāja, sakot, ka šādi vēlos palīdzēt. Tā arī sākās mana kalpošana draudzē – baznīcas pagrabzālē. Griezu cilvēkiem matus!
Pēc kāda laika sāku kalpot Samariešu pansionātā. Atceros, reiz mācītājs Linards mani uzrunāja, jautājot, vai gribētu palīdzēt. Šāda veida kalpošana ir liela svētība. Citreiz, nākot mājup no dievkalpojuma, domāju: «Ak, Dievs, varbūt kalpošana pansionātā ir viens no maniem lielākajiem un svarīgākajiem darbiem, ko daru savā dzīvē!»
Kā izpaužas mana kalpošana? Es pansionāta iedzīvotājus uzklausu patiesi. Tā nav būšana kopā tikai pieklājības pēc, bet patiesa uzklausīšana un sadraudzība. Samariešu pansionātā ir četri stāvi. Pirmajā stāvā ir gulošie cilvēki, bet pārējos stāvos cilvēki dzīvo kā sociālajā mājā. Šajā mājā katru mēneša pēdējo svētdienu notiek dievkalpojumi, kuros laipni gaidīts ikviens. Esmu pārliecināta, ka kalpošanas iespējas ir tik daudzveidīgas! Bieži pietiek ar pašu mazāko – vienkārši ar kopā paklusēšanu!»
_________________________________________________________________________________
Mans ceļš pretī kalpošanai sākās ar lūgšanu!
Ildze Magazeina, Rīgas Lutera draudzes Komunikācijas grupa
«Ikvienu darbu savā dzīvē daru ar sirdi un dvēseli, ieliekot tajā ne vien savas zināšanas un pieredzi, bet arī mīlestību. Es ticu, ka ar tādu attieksmi strādājot, pat vismazākais darbiņš būs Dieva svētīts, it īpaši, ja runa ir par kalpošanu.
Mans ceļš pretī kalpošanai sākās ar lūgšanu brīdī, kad sapratu, ka Dievs man dzīvē ir devis tik daudz ko, ka ir pienācis laiks man ar to padalīties arī ar citiem. Un atbilde uz lūgšanu nebija jāgaida ilgi – pēc mēneša draudzes Komunikācijas grupa aicināja savā darbā iesaistīties draudzes locekļus. Man uzreiz bija skaidrs, ka tieši tā Dievs ir vēlējies redzēt mani kalpojam Viņam.
Lai arī sākotnēji bija uztraukums par to, vai viss izdosies, uzreiz pēc pirmās tikšanās ar Komunikācijas grupas dalībniekiem es sapratu, ka tieši tas manā dzīvē līdz šim ir bijis tas nepiepildītais lauciņš. Kalpošana ir ne vien mērķtiecīgs darbs, kurā vari būt noderīgs draudzei ar savām prasmēm, zināšanām un pieredzi, bet arī burvīgs tavas garīgās dzīves piedzīvojums. Man kalpošana ir devusi iespēju paskatīties uz mūsu draudzi kā uz fantastisku, gaišu un pozitīvu cilvēku kopumu, likusi sajust spēcīgu emocionālu saikni ar draudzi, radījusi vēlmi sekot līdzi un iesaistīties draudzes ikdienas darbā.»