Indulis Paičs, Rīgas Lutera draudzes mācītājs
“Taisnošana ticībā” ir visīsākais un raksturīgākais veids, kā izteikt evaņģēliskās Baznīcas pārliecību un mācību. Kam tad īsti mēs ticam? Kādēļ vajadzīga draudze un baznīca? Kāpēc mums ir svarīgs tik tālu un tik sen dzīvojušais Jēzus Kristus? Ko jaunu Bībele var pateikt mūsdienu cilvēkam? Baznīcas uzdevums ir ikvienam cilvēkam pavēstīt ļoti labas, visādā ziņā iepriecinošas ziņas (evaņģēliju): pretēji mūsu priekšstatiem un bailēm (piemēram, ka Dievs ir bargs tiesnesis un nepieejams savā svētumā, ka mēs esam pārāk nenozīmīgi vai necienīgi, lai dzīvotu kopā ar Viņu, ka ticēt nozīmē atteikties no dzīves skaistākajām iespējām) mēs patiesībā visi esam ielūgti jauna veida attiecībās ar Dievu – attiecībās, kas balstītas nevis uz bailēm no soda, pienākuma izjūtu vai neizpratni, bet tādās, kas pamatojas Dieva un cilvēka savstarpējā mīlestībā.
“Ticēt” nozīmē apzināties – lai sāktu savu ceļu pie Dieva, mums nav nepieciešami nekādi iepriekšēji panākumi vai “labi darbi”. Dievs ir mūs radījis daudz lielākam un skaistākam mērķim, nekā varam iedomāties – dzīvei kopā ar Viņu, no Kura labās gribas radusies visa redzamā un neredzamā pasaule! Šo attiecību sākums ir pārsteiguma pilnā atklāsme, ka Dievs mūs “taisno”(pieņem, attaisno, uzklausa) nevis mūsu “svētuma”, bet gan Savas lielās labsirdības dēļ. Dievs ir labs, un Viņš liek savai saulei spīdēt pār labiem un pār ļauniem, un lietum līt pār taisniem un pār netaisniem. Uzticoties, ticot Viņa žēlsirdībai, iemantojot pārliecības pilnu paļāvību uz Dievu, cilvēka dzīve mainās – visas mūsu attiecības iegūst jaunu saturu, jaunu cerību, jaunu spēku.
Šādas ticības pamats ir notikums, ko mēs zinām bieži vien tikai vārda pēc – Jēzus Kristus krustā sišana, nāve un tam sekojošais Augšāmcelšanās brīnums.
Krusts runā par to, ka pasaulē valdošais ļaunums nenāk no Dieva, bet cilvēkiem (nevis Dieva Dēls kādu tiesā, bet Viņš tiek notiesāts!). Krusts atklāj mūsu attiecību cietsirdīgo, ļauno, nāvi nesošo raksturu. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā pilnīgi nevainīgs cilvēks (šajā gadījumā – Jēzus) tiek nonāvēts kā vislielākais ļaundaris – un tas tiek darīts Dieva vārdā! Vienlaikus Krusts ar milzīgu spēku atklāj, ka pasaules ciešanu vidū Dievs nostājas nevis tiesātāju un ļaundaru, bet tieši upura un cietēja pusē. Dievs nostājas līdzās tam, kuram ir visgrūtāk, tāda ir Viņa daba, tieši to nozīmē teikt: Dievs ir mīlestība! Dievs dāvā savu mīlestību visvairāk tiem, kuri pēc tās visvairāk ilgojas un kuriem tā pāri visam ir nepieciešama.
Pat tad, kad ļaudis un mācekļi no Viņa ir novērsušies, Kristus viņus netiesā, bet aizlūdz par viņiem. Viņš mirst, palikdams uzticīgs mīlestībai, līdz galam izgaisinādams visas šaubas par Dieva nodomiem.
Taču izrādās, ka nāve nav beigas. Dievs saka savu visspēcīgo vārdu, un Viņa vārds skan: Tev jādzīvo! Augšāmcelšanās ir mūžīga liecība mums visiem, ka Jēzus nestā vēsts un jaunās (mūžīgās) dzīvības iespēja patiešām ir nākusi no Dieva un tieši Kristus Tēvs ir mūsu visu Radītājs un vienīgais patiesais Dievs. Ja Dievs mums ir piedevis Viņa Dēla nāvi, tad mums visiem ir dota cerība!] Uzticoties Kristum, mums pirmo reizi mūžā ir iespēja iepazīt patiešām neierobežotu, pilnīgu, īstu mīlestību – to, kā visvairāk ir pietrūcis, lai mēs justos laimīgi un piepildīti!