Linards Rozentāls, Rīgas Lutera draudzes mācītājs
Lutera draudzes veidošanās un baznīcas ēkas Torņakalnā celtniecības laiks 19. gadsimta 80. gadu beigās – 90. gadu sākumā atspoguļoja tās vēsturiskās pārmaiņas visās dzīvēs jomās, sākot ar neiedomājami strauju ekonomikas, beidzot ar dramatisku iedzīvotāju skaita pieaugumu un kraso lūzumu viņu profesionālajā un sociālajā struktūrā, kas raksturo 19.gadsimta otrās puses Rīgu.
Šajā laikā, ko simboliski iezīmē vaļņu nojaukšana ap Vecrīgu, kas noslēdzās 1884. gadā, sākas straujš urbanizācijas process, cilvēkiem arvien aktīvāk pārceļoties uz dzīvi no laukiem uz pilsētām un, jo īpaši, uz Rīgu, ko lielā mērā noteica industriālo uzņēmumu skaita pieaugums un līdz ar to arī pieprasījums pēc jaunām darba rokām. Rīgā iedzīvotāju skaits 1867. gadā bija četras reizes lielāks nekā 1800. gadā, bet 1913. gadā jau piecas reizes lielāks nekā 1867. un astoņpadsmit reižu lielāks nekā 1800. gadā – 517 000. Lai varētu šo pārmaiņu laiku aptvert, atliek vien iztēloties, kāda izskatītos Rīga, ja nākamajos 100 gados šī attīstībā būtu bijusi kaut vai tāda pati kā 19. gadsimtā – Rīgā tagad būtu vairāk 9 miljoni iedzīvotāju… Tas, protams, nav reāli, bet mēs varam iedomāties, kādas ārējas un iekšējas pārmaiņas notiek pilsētā, kura neilgā laika posmā – dažu paaudžu laikā – piedzīvo šādu attīstību, salīdzinot ar ko mūsu nesenie „treknie gadi” ir tikai mazu bērnu spēles.
Lutera baznīca tiek celta un draudze veidojas ārkārtīgi strauja ekonomiska uzplaukuma, iedzīvotāju skaita pieauguma un pilsētas paplašināšanās laikā. Šīs baznīcas celtniecību nekādi nevar nosaukt par greznību, tā ir sasāpējusi un kliedzoša vajadzība Rīgā uz dzīvi pārnākušajiem Pārdaugavas strādnieku ģimenēm. Šo vajadzību nerisināja arī citas Rīgas baznīcas, jo ceļu uz Vecrīgu tajā laikā ļoti apgrūtina arī pastāvīga tilta trūkums pāri Daugavai. Pirmais pastāvīgais tilts pāri Daugavai tika uzcelts 1871. gadā – dzelzceļa tilts, bet tikai 1896. gadā (piecus gadus pēc baznīcas uzcelšanas) tika atklāts pontona tilts. Līdz tam pāri Daugavai veda vecais plosta tilts, kuru rudeņos izjauca un pavasarī atkal uzstādīja un pārcēlāji ar airu laivām.
Te nedrīkst nepamanīt vēl vienu apstākli. Vajadzība pēc jaunām baznīcām nav tikai ārēja – cilvēku skaita dēļ. Šajā laikā cilvēki piedzīvo milzīgas pārmaiņas savās dzīvēs, bieži arī ļoti sāpīgas. Viņiem ir jāatstāj savas dzimtās mājas laukos, vecākus, radus, jāiedzīvojas jaunā, viņu domāšanai un dzīvei svešā pilsētnieciskā vidē, bieži ļoti šauros un apgrūtinātos dzīves apstākļos. Viņi maina ne tikai profesiju, kļūstot par rūpnīcu strādniekiem, bet maina visu, daudzu paaudžu laikā sakņoto, dzīves veidu. Tāpēc nepieciešamība pēc garīga atbalsta, padoma, palīdzības tolaik bija lielāka kā jebkad. Tā laika mērogos vienīgi jaunas baznīcas un draudzes varēja palīdzēt cilvēkiem dzīvot līdzsvarotu dzīvi un neapjukt šo it kā ārēji pozitīvo, taču iekšēji smago pārmaiņu laikos, jo vecā pasaule un domāšana bruka, bet jaunā vēl tikai veidojās. Vajadzība pēc garīgas aprūpes bija lielāka kā jebkad. Cilvēki meklēja mieru, drošību un stabilitāti, taču esošās draudzes bija pārpildītas, bet jaunas baznīcas tika celtas ļoti maz. Jo tas ir arī laiks, kad kopš 1885. gada Krievijas impērijas politika bija mazināt vāciskās luterāņu baznīcas un, to starp, arī rietumeiropeiskās kultūras ietekmi Baltijā. Kopš šī gada tika noteikts, ka jaunas baznīcas drīkst būvēt tikai ar Krievijas pareizticīgās baznīcas atļauju. Savukārt, ar 1892. gadu pašvaldībām tika aizliegts atbalstīt luteriskās draudzes, līdz ar to jaunu baznīcu celtniecība bija iespējama vairs tikai privātu ziedojumu veidā. Lutera baznīca tika uzbūvēta pēdējā brīdī, pirms šo baznīcu būvniecību ierobežojošo noteikumu stāšanās spēkā. Tika aizliegta arī jaunu draudžu dibināšana, ko centās apiet dibinot pie jau esošajām draudzēm, t.s. filiāldraudzes. Taču vajadzība pēc jaunām baznīcām Rīgā bija desmit reižu lielāka nekā to reālā celtniecība. Ekonomiskā uzplaukuma laikā uzceļ vien Pāvila, Jaunās Ģertrūdes, Krusta un arī Lutera baznīcu, kas tik un tā bija vairāk kā nepietiekami augošajai pilsētai. Interesanti arī, ka Lutera baznīcas uzcelšana sakrīt ar 1890.-1891. gada īslaicīgu krīzi ekonomikā, kurai seko straujš uzplaukums līdz 90. gadu beigām, kad ekonomiku satricina jauna krīze.