Linards Rozentāls, Rīgas Lutera draudzes mācītājs
Torņakalna kā apdzīvotas vietas nosaukums pirmo reizi kartēs parādās 18.gs. – tas ir neliels ciems Jelgavas un Bauskas ielas sākumā. Tā nosaukums nāk no 1483. gadā celtā sarkanā sardzes torņa, kas atradās pie Mārupītes senās ietekas Daugavā pretī Bieķēnsalai, tagadējās Torņakalna dzelzceļa stacijas tuvumā. Tā kā apvidus aiz torņa, kur atrodas arī Lutera baznīca, ir kalnains – tās ir kāpas, tad tā arī sāka šo apvidu saukt – Torņakalns. Šis piecus stāvus augstais tornis ilgi kalpoja sardzei un novērošanai. Šim tornim blakus zviedru pulkvedis Samuels Kobrons 1621. gadā uzcēla militāru nocietinājumu kompleksu – skansti, kuru turpmāk tā arī dēvēja – par Kobronskansti. Tā atradās tagadējās Akmens un Vienības gatves sākumā. Savukārt, torni, kurš savu uzdevumu vairs nepildīja, nocietinājumus paplašinot, 1642. gadā nojauca. Pati Kobronskanste pastāvēja līdz pat 20. gadsimta 30. gadiem. Rīgas robežās Torņakalnu iekļāva vispirms 1786. gadā, otrreiz 1828. gadā.
Pilsētai attīstoties, 19. gadsimta beigās Torņakalns kļūst par priekšpilsētu, agrāko gadsimtu ciemiem – Torņakalnam, ciemam pie Māras dīķa jeb Marijas dzirnavu ezera, Altonas muižai (no tās arī Altonovas iela), Grāvmuižai un citām muižu teritorijām saplūstot kopā. Šī jaunā priekšpilsēta sākās pie Bieķēnsalas (uz tās šodien atrodas laikraksta „Diena” redakcija, u.c. biroju ēkas, to šķērso trolejbusa līnija) un aiz Māras dīķa robežojās ar Āgenskalnu, austrumos piekļaujoties Ziepniekalnam. Tāpat kā visā Rīgā, arī Torņakalnā 19.gadsimta otrajā pusē notika strauja industriāla attīstība. Tika uzceltas vairākas lielas rūpnīcas. Pamazām Torņakalns no Daugavas pārcēlāju ciema pārvērtās par rūpnīcas strādnieku apdzīvotu vietu. Torņakalnam cauri 1868. gadā izbūvēja jauno Rīgas-Jelgavas, bet 1873. gadā Rīgas Tukuma dzelzceļa līniju un ierīkoja staciju Torņakalnā. Pirms tam, gadsimta pirmajā pusē, tika uzcelta jaunā Jelgavas šoseja, tag.Vienības gatve.